februāris 14, 2024
Stāstnieka vērojums Katrīnas Neiburgas mākslā
Katrīna Neiburga ir viena no ievērojamākajām un produktīvākajām māksliniecēm Latvijas laikmetīgās mākslas arēnā. Viņa ir saņēmusi vairākas balvas, tostarp prestižo Purvīša balvu 2009. gadā, kā arī ir pārstāvējusi Latviju 56. Venēcijas biennālē 2015. gadā.
Autors: Laine Kristberga
Katrīna Neiburga ir viena no ievērojamākajām un produktīvākajām māksliniecēm Latvijas laikmetīgās mākslas arēnā. Viņa ir saņēmusi vairākas balvas, tostarp prestižo Purvīša balvu 2009. gadā, kā arī ir pārstāvējusi Latviju 56. Venēcijas biennālē 2015. gadā (darbs “Paduse” (Armpit) kopā ar vīru mākslinieku Andri Eglīti; kurators Kaspars Vanags). Kas attiecas uz mākslas disciplīnām un medijiem Neiburgas radošajā darbībā, viņa ir veidojusi video darbus (ieskaitot mūzikas video), uzņēmusi filmas, radījusi projekcijas scenogrāfijai operā un teātrī, kā arī veidojusi instalācijas, objektus, performances, strādājusi arī ar fotogrāfijas mediju. No šī plašā klāsta kustīgais attēls – gan filma, gan video – konstatējams kā Neiburgas galvenais medijs un izpausmes veids.
Pretstatā tradicionālākām mākslas disciplīnām, kur nereti precīza realitātes kopēšana kļūst par apliecinājumu mākslinieka prasmēm, Neiburgu drīzāk vada urdoša zinātkāre. Viņa izvēlas strādāt ar tādām metodēm, kas sekmē starpdisciplināru pieeju. Ar mākslas palīdzību Neiburga vēlas pētīt dzīves sarežģītību, saprast sevi un citus cilvēkus, mijiedarbību starp cilvēka veidotu un dabisku vidi, kā arī attiecības, kuras pieredzam dažādos dzīves posmos. Raugoties caur pētnieka prizmu, Neiburga atkodē redzamo realitāti – priekšmetus, vietas, procesus – kā vizuālas zīmes, kas tajā pat laikā ietver jēgpilnu vēstījumu par netaustāmo metafizisko pasauli.
Zinātkāres un antropoloģiskas intereses vadīta, Neiburga izmanto kameru kā palielināmo stiklu, lai pietuvinātā režīmā pavērotu līdzcilvēkus to ikdienas gaitās. Tomēr tas, kas padara viņas mākslas darbus pievilcīgi saistošus, ir zinātniskās motivācijas un performatīva rotaļīguma kombinācija. Piemēram, vienā no viņas pirmajiem video darbiem “Satiksme” (Traffic, 2003) Neiburga iejūtas taksometra vadītājas lomā. Viņa brauc ar vecu padomju “Volgu” un slepus filmē savus pasažierus ar mazām slēptajām kamerām. Vedot pasažierus no viena punkta uz otru, Neiburga iesaistās ikdienišķās sarunās. Šī izlikšanās un maskēšanās aiz taksometra vadītājas profesijas palīdz viņai inscenēt ikdienas situāciju, kurā sociālais process kļūst par māksliniecisku faktu un mūsu pašu spoguļattēlu.
Citā darbā ar nosaukumu “Mati” (Hair, 2019), kas faktiski nav viens darbs, bet vesela izstāde ar šādu nosaukumu, Neiburga pēta friziera profesiju. Šoreiz viņa iejūtas klienta lomā un izmēģina dažādas frizūras. Lai iegūtu vairāk informācijas par profesiju, kurā attiecības starp pakalpojuma sniedzēju un klientu tiek balstītas savstarpējā atklātībā un specifiskos komunikācijas kodos, Neiburga pierakstās pie vairākiem frizieriem un pakalpojuma saņemšanas laikā ieraksta sarunas ar tiem. Friziersalona telpa kļūst par rituāla vietu, kur pārvērtību maģiju virza patērētājkultūras valdzinājums vai spēcīgas ilgas pēc transformācijas. Ir taču pārbaudīts, ka matu nogriešana var būt kā atvadu sveiciens iepriekšējai dzīvei un identitātei!
Sarunā balstītā struktūra parādās vēl citā darbā – filmā ar nosaukumu “Garāžas” (Garages, 2016). Šajā darbā Neiburga pēta citu ekosistēmu – garāžu pasauli, kuras iemītnieki ir vīrieši. Garāžas, kas būvētas padomju periodā, kad bija gandrīz neiespējami iegūt privātīpašumu, zināmā mērā ir kļuvušas par svētvietu šai vīriešu komūnai. Kad māksliniece jautā, ar ko viņi nodarbojas garāžās, vīri atklāj aizraušanos ar amatniecību, alternatīvu veselības ierīču un drošības iekārtu būvēšanu DIY (“do it yourself” jeb dari pats) estētikā u.tml. Tā tik tiešām ir slepena pasaule, kas funkcionē aiz slēgtām durvīm! Šajā filmā Neiburga pievēršas arī privātās telpas nepieciešamībai – vai mums visiem nav vajadzīga paslēptuve, kur aizmirst par rutīnu un atbildību? Kur ir robežšķirtne starp ikdienas trajektorijām, starp mani un citādo?
Interesanti ir tas, ka Neiburga pavērš kameras objektīvu ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi un savu ģimeni. Vienā no viņas agrīnajiem darbiem “Vienatne” (Solitude, 2005) Neiburga integrē sevi video, attēlojot savu ķermeni fragmentētu un izkliedētu starp daudziem mājsaimniecības priekšmetiem. Arī eksistenciālais darba nosaukums ietver atsauci uz zināmu esības stāvokli, kas var būt patīkams, bet reizē arī dezorientējošs, jo sievietes daudzo sociālo lomu pildīšana var rezultēties sašķeltā identitātē. Mākslinieces ģimene ir centrālais elements arī izstādē “Lietu atmiņa” (Memory of Things, 2012), kur uzsvars likts uz telpas, priekšmetu un video instalāciju mijiedarbību. Šajā izstādē Neiburga strādā ar ģimenes arhīvu un pārvērš satikšanās mirkļus starp trim paaudzēm – viņu pašu, viņas māti un vecmāmiņu – tādā kā terapeitiskā rituālā. Atklājot ikdienas situācijas ar vakariņošanu, skaistiem kopbrīžiem, pat kopīgu pedikīru, Neiburga aicina skatītājus reflektēt par pārāk zemu novērtēto ikdienas daudznozīmīgumu un ģimenes dzīves intimitāti. Neiburgas mākslinieciskā stratēģija ļauj skatītājam nonākt pie atklāsmes par intimitātes un universālu vērtību pretnostatījumu.
Mākslinieces ģimene citā sastāvā, ietverot dēlus un vīru Andri Eglīti, parādās arī citos darbos, jo sevišķi nesen radītos. Piemēram, darbā “Transformācijas. Raganu slota” (Transformations. Witches’ Broom. Thunder-besom, 2002) Neiburga pievēršas senajai ticējumu un mitoloģijas pasaulei, centrā izceļot mutējošu dabisku veidojumu – tā dēvēto raganu slotu. Šis veidojums kļūst ne tikai par galveno objektu video darbā, bet arī izstādes telpā. Jāatzīmē, ka šo darbu muzeja kolekcijā iegādājās Somijas Nacionālā galerija KIASMA. Vēl citā video darbā “Marinēti gari gurķi” (Pickled Long Cucumbers, 2017) Neiburga, viņas vīrs un dēls vada dienas, mežonīgas dabas ieskauti – tā it kā viņi būtu pēdējie cilvēki uz Zemes. Skatītāja acīm paveras simbiotiski tuva saikne ar dabu, kad, piemēram, Neiburgas vīrs ir redzams lasām grāmatu, iegremdējies purva rāvā līdz padusēm. Atliek vien prātot, vai tas, kas atklājas skatienam, ir distopiska nākotne, kur dominē alternatīvas pielāgošanās formas un citāda izpratne par komfortu, vai varbūt tas ir mūsu patiesais aicinājums, par kuru mēs esam aizmirsuši savos mēģinājumos iekarot kosmosu, iznīcināt dabiskās dzīvotnes, iesaistīties nepārtrauktā karadarbībā...
No plašā radošuma izpausmju spektra, kas manifestēts Neiburgas mākslā, izkristalizējas gan stāstā balstītas, gan performatīvas stratēģijas, ko māksliniece piemēro. Stāsts kā tēma un stāstīšana kā process Neiburgai ir ļoti būtiski jaunrades būvelementi. Lai izstāstītu labu stāstu, vispirms ir jābūt uzmanīgam klausītājam un vērotājam; ir jārada situācijas, kas ir gan līdzdalību veicinošas, gan sociāli iesaistošas. Arī antropoloģiski pētījumi liecina, ka stāstu stāstīšana jau izsenis ir bijusi Homo Sapiens komunikācijas pamatā un būtiski ietekmējusi kopienas un identitātes veidošanās procesus. Caur mītiem un leģendām esam nodevuši zināšanas no vienas paaudzes otrai. Savukārt modernajā tehnoloģiju un virtuālas klātbūtnes pasaulē īsts cilvēcisks kontakts un saruna var itin viegli kļūt par luksusu, ko novērtējam tikai vientulības, izolētības, pārvietošanas un atsvešinātības apstākļos. Iespējams, šis ir mākslinieka uzdevums un atbildība – darboties kā mūsdienu šamanim un graut robežas starp racionālo un iracionālo, lai vestu mūs tuvāk dažādu laiktelpu apziņai – pagātnei, tagadnei, nākotnei – un atjaunotu saskarsmes punktus starp mums pašiem, citiem dzīvniekiem un dabisko vidi, mūsu senčiem un nākotnes paaudzēm.