februāris 28, 2022
“Neiburga” ēka Valsts prezidentes (1999-2007) Vairas Vīķes-Freibergas dzīvē
Vaira Vīķe-Freiberga (1937). Zinātniece. Pirmā (un pagaidām vienīgā) sieviešu kārtas prezidente Latvijā. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans viņu nodēvēja par vienu no pasaules līderiem. Divu bērnu māte, četru mazbērnu vecmāmiņa, mīloša sieva un īstena patriote. Tie ir tikai daži pieturas punkti, kas raksturo spēcīgo, mērķtiecīgo Latvijas lepnumu Vairu Vīķi-Freibergu, kurai bijusi tik nozīmīga loma, panākot Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā un NATO un tādējādi paverot plašāk durvis uz pasauli un ļaujot mums justies drošāk savās mājās.
Autors: Ieva Lešinska
Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūra ir atstājusi paliekošas pēdas Latvijas sabiedrības apziņā, tomēr tikai retais zinās, ka namam, kur tagad atrodas viesnīca un restorāns “Neiburgs” , bijusi zināma loma viņas dzīvē saistībā ar prezidentūru, kā arī daudzus gadu desmitus pirms tam.
Sarunā, kas kādā rudens dienā norisinājās viesnīcas 6. stāva apartamentā, piedalījās bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, viņas dzīvesbiedrs Imants Freibergs, Kristīne un Katrīna Neiburgas un Katrīnas dēls Ludvigs.
Kristīne Neiburga: Atminos, kā mēs ģimenē likām kopā dažādus stāstus par viesnīcas vēsturi, un tad kāds radinieks bija dzirdējis detaļu, ka jūs šo namu labi pazīstat. Vai varu lūgt jūs pastāstīt par to? Cik saprotu, jūs šeit viesojāties pie radiem kaut kad sešdesmitajos gados?
Vaira Vīķe-Freiberga: Jā, 1969. gada 9. augustā cilvēks izkāpa uz Mēness, un es biju Rīgā un kopā ar radiem to skatījos televizorā.
Kristīne Neiburga: Jūs kā maza meitenīte aizbraucāt no Latvijas, bet atgriezāties padomju laikā. Kā tas bija?
Vaira Vīķe-Freiberga: Uz katra stūra bija kāda uniforma, kāds militārists. Viņu bija tik daudz, ka iedzina šausmas. Tas bija Aukstā kara augstākajā punktā – bija apspiesta sacelšanās Ungārijā 56. gadā, bija iebrukums Čehoslovākijā 68. gadā - atmosfēra bija biedējoša. Rīgā tiešā ceļā nevarēja nokļūt, vispirms bija jālido uz Ļeņingradu, un tur, lidmašīnai nosēžoties, uz trapa uzkāpa milicis vai čekists ar lielu maisu un visiem atņēma pases. Es atceros, kā arī mana pase ar troksni – plunkš! - iekrīt tai maisā. Es tajā brīdī nodomāju: “Mana pase ir mana aizsardzība kā Kanādas pilsonei, un tagad tā ir maisā!” Pirms brauciena Kanādas iestādes mani brīdināja: “Jūs braucat uz Padomju Savienību uz savu galvu un savu risku, jo ja viņi sadomātu jūs kāda iemesla dēļ arestēt, mēs neko tur nevarētu darīt, jo, no viņu viedokļa, jūs esat dzimusi viņu teritorijā.” Mēs braucām ar drebošu sirdi.
Kristīne Neiburga: Viens no iemesliem, kāpēc apmeklēt Latviju, cik lasīju, jums bija tieši jūsu zinātniskā darbība, saistīta ar latvju dainām?
Vaira Vīķe-Freiberga: Vispirms jau vēlmi radīja Pasaules Expo-67, kas norisinājās Monreālā. Tur bija PSRS paviljons un katrai republikai atvēlēta vieta – varēja apskatīt gleznas, mūziķi muzicēja, literāti ciemojās. Tā bija tāda lieliska vasara mums monreāliešiem. Tieši tur radās pirmie kontakti Monreālas latviešiem ar tautiešiem no dzimtenes.

Bet atgriežoties pie šī nama… Te pa logu redzama Doma baznīca, un es atceros, kā kara laikā mēs svētdienās gājām uz Doma baznīcas dievkalpojumiem – galvenokārt mēs ar mammu, audžutēvs kā kuru reizi, jo viņš vienmēr gribēja braukt makšķerēt. Baznīcā mēs vienmēr sēdējām labajā pusē, raugoties no galvenajām durvīm.
Mani šausmīgi garlaikoja sprediķi, un to laikā es pētīju krāsainās vitrāžas, kas labajā pusē kara laikā gan zudušas, bet īpaši mani traucēja tieši grēksūdze, kur teica, ka jānožēlo, ko esam izdarījuši darbos, vārdos un domās. Darbos man ik pa laikam sanāca izdarīt kaut ko, kas pieaugušajiem nepatika, ar to bija ķibeles diezgan, bet ja vēl kāds kaut kur debesīs visu laiku vēro manas domas un par katru dumību, kas ienāk prātā, mani sodīs, tās ir šausmas, jo domāšana ir tāds kā izmēģinājums – un vai tad par to jāsoda?
Pēc dievkalpojuma mēs bieži nācām uz šo māju, jo te, 6. stāvā dzīvoja mana audžutēva onkulis – viņa tēva brālis ar savu lielo ģimeni, Hermanoviči. Viņiem bija dēls un meita – pusaudžu vecumā –, un kad mana mamma ar tanti pļāpāja un dzēra kafiju –kara laikā droši vien cigoriņu -- tad tā meitene, lai mani īslaikotu, ļāva plinkšķināt klavieres. Vēlāk viņa smējās, ka bijusi mana pirmā klavierskolotāja.
Ko es dzīvi atceros no šīs mājas, ir tās trepju telpa un flīzes. Imants saka, ka līdz 6. stāvam ir 104 pakāpieni – viņš bija saskaitījis, kad te viesojās. Nu, īsi pirms prezidentūras man tie pakāpieni noderēja, jo skraidot augšā lejā, es īsā laikā pazaudēju 15 mārciņas svara. Bet kā mazam bērnam, kāpjot pa šīm augstajām kāpnēm, man pusceļā jau gribējās apstāties, jo es noguru, un tad, raugoties pa logu, varēju redzēt pretējo dzīvokli – jo ieliņa ir tik šaura. Es biju tik maziņa, ka man bija jāceļas pirkstgalos, lai varētu redzēt pāri palodzei. Tās ir tās agrākas atmiņas. Man varēja būt kādi 4 gadi. Kaut kā neatceros Vēstures muzeja frontonu, bet to, ka apbrīnoju Doma baznīcas torni, gan atceros.
Kristīne Neiburga: Bet tad jūs šajā namā nokļuvāt arī vēlāk, vai ne?
Vaira Vīķe-Freiberga: 1998. gadā es Kanādā aizgāju agrā pensijā kā profesore emerita, tas bija jūnijā, bet septembra beigās man pienāca pēkšņs negaidīts zvans no Rīgas. Zvanīja toreizējais premjers Krasts: “Mums tikko bija valdības sēde, un mēs nodibinājām Latvijas Institūtu.” Imants Ziedonis jau sen to ideju bija bīdījis, un arī citi to atbalstīja, bet tagad tam bija vajadzīgs direktors, kas māk svešvalodas, zina par Latvijas kultūru un šo institūtu varētu nostādīt uz kājām.
Sākotnēji bija bijusi runa par 25 000 latiem, kurus paredzēja iztērēt puslapas sludinājumā vācu avīzē “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, aprakstot, cik Latvija ir skaista, jauka zeme un ka vajag to apmeklēt. Bet tad viņi bija pārdomājuši un tā vietā nodibināja Latvijas Institūtu. Un tad tajā dzīvoklī, kur es biju viesojusies kā mazs bērns, es atkal tagad atgriezos. Vadot institūtu, es dzīvoju pie tās pašas radu ģimenes, pie Hermanoviču bērniem un mazbērniem. Man bija ierādīta istaba, kur reiz es biju plinkšķinājusi klavieres – to vairs nebija, bija galds un dīvāns, kas atvāzās kā kabatas nazis, tikai ne līdz galam.
Tad vienā dienā pieteicās ar mani runāt Radošo savienību priekšsēdētājs Jānis Škapara kungs ar tagadējo akadēmiķi Maiju Kūli, un viņi pavisam konfidenciālā sarunā teica, ka inteliģence nolēmusi lobēt un atbalstīt domu par mani kā prezidenta kandidāti. Viņi arī vēlāk organizēja atbalsta vēstuli no māksliniekiem, mūziķiem, intelektuāļiem, folkloristiem, kas vēlāk tika publicēta laikrakstā “Diena”.
Kad es stāstu, kā es nonācu līdz šim amatam, mani kolēģi pasaulē smejas, jo parasti ir jābūt kādā partijā, jābūt vēlēšanu kampaņai, finansiālajiem atbalstītājiem, bet es te stāstu, ka neizdevu ne sarkana santīma un ka mani atbalstīja intelektuāļi, mūziķi, dzejnieki, kas nav parasts politiskais atbalsts. Tieši šajā ēkā, šajā telpā, viņi ieradās pie manis, lai par atbalstu oficiāli paziņotu, jo no politiķu puses bija kapa klusums. Viņi jau, redziet, neuzdrīkstējās neko runāt, jo katrai partijai jau bija izvēlēts savs oficiāls kandidāts.
Kristīne Neiburga: Mani vēl ļoti aizkustināja fakts, ka tajā mirklī, kad paziņoja, ka esat ievēlēta, jums somiņā bijusi Lielvārdes josta.
Vaira Vīķe-Freiberga: Tajā dienā, ievēlēšanas dienā, man pat nebija frizūras, jo man bija teikts, ka otrā kārta būs sestdien - neviens nebija paredzējis, ka tas notiks jau piektdienas vakarā. Es aizgāju uz darbu Latvijas Institūtā, Imants jau bija atbraucis no Kanādas, bet mēs jau nezinājām, kas notiks, tas viss bija tik neprognozējami. Institūtā kāda sveša kundze pieklauvēja pie durvīm un teica: “Šī jums jāsien sev ap vidu, un tad jūs tiksiet ievēlēta!” “Sirsnīgs paldies, bet paskatieties uz manu raibo blūzi, kā es izskatīšos,” es vēl pasmējos.
Bet kundze nelikās mierā, viņa teica, ka audēja esot speciāli audusi neparastā, sudrabpelēkā krāsā, lai būtu labvēlīgi debesu spēki, taču maģija var darboties tikai tad, ja josta būs man pie auguma. Tad Imants izdomāja, ka vajag likt somiņā, kur bija tāda maza kabatiņa, jostai taisni kā radīta.
Kristīne Neiburga: Un cik ilgi jūs šajā namā nodzīvojāt?
Vaira Vīķe-Freiberga: Sākot no 1998. gada oktobra līdz 1999. gada 7. jūlijam – 8. jūlijā jau bija inaugurācija, pēc kuras mēs palikām Rīgas pilī, Kārļa Ulmaņa bijušajos apartamentos, bet pēc tam jau pārcēlāmies uz rezidenci.

Pēc sarunas par bijušās prezidentes saitēm ar mūsu namu viņa gribēja zināt vairāk par tā atjaunošanu, par to, kā bijušais, padomju režīma gados nolaistais īres nams ar Neiburgu dzimtas pūliņiem pārtapis elegantā, mūsdienīgā viesnīcā, kurā tomēr sava vieta ir arī rūpīgi lolotām atsaucēm uz pagātni – to vidū ir kaut vai grīdas flīzes, kuras no bērnības atceras Vaira Vīķe-Freiberga.
Tikšanās noslēgumā bijusī prezidente īpaši pievērsās mazajam Ludvigam, kurš mantojis savu vecvecvectēva vārdu. “Tas, ka tu nāc no tik slavenas dzimtas, ir privilēģija,” viņa teica. “Privilēģijas – tas ir labi. Taču privilēģijas ir arī nasta. Vēlu tev šo nastu nest atbildīgi un godam.”
Tuvojoties 18. novembrim, mūsu valsts dzimšanas dienai, mēs, “Neiburga” saime, novēlam jums un sev: izturēsimies pret savu brīvību un valstiskumu, pret šīm vēsturiskajām privilēģijām atbildīgi un godam. Saules mūžu Latvijai!