Mūsu stāsts

Dizaina apartamentu viesnīca un restorāns Neiburgs atrodas Neiburgu dzimtas īpašumā, jūgendstila arhitektūras piemineklī pašā Rīgas vecpilsētas jeb Vecrīgas sirdī – blakus Rīgas Domam. Tas ir tikai piecu līdz desmit minūšu gājiena attālumā no Latvijas Nacionālās operas un baleta, labākajām koncertzālēm un muzejiem. Pa viesnīcas logiem paveras lieliski skati uz Rīgas vecpilsētu un pāri Daugavai.

Viesnīca izbūvēta, saudzīgu attieksmi pret arhitektūras mantojumu apvienojot ar rūpēm par viesu labsajūtu ikvienā apartamentā. Kur vien iespējams, saglabātas ēkas oriģinālās detaļas – dabiska koka parkets, sienu un griestu rotājumi, logi, kāpņu margas un durvis. Telpu noformējumā izmantoti nama oriģinālajos interjeros sastopami ornamenti.

Vēsturiskos elementus papildina rūpīgi atlasītas dizaina mēbeles un interjera priekšmeti – unikālās Moooi Dear Ingo lustras restorānā, iespaidīgās Zava Ociu lustras, Ligne Roset atzveltnes krēsli un restaurētas Thonet mēbeles bibliotēkā, Artemide lampas apartamentos un sabiedriskajās telpās.

Restorānu rotā pazīstamās latviešu gleznotājas un skulptores Kristiānas Dimiteres gleznas, savukārt apartamentos un konferenču telpās skatāmi video un instalāciju mākslinieces, scenogrāfes un režisores, viesnīcas īpašnieku dzimtas pārstāves Katrīnas Neiburgas, oriģinālgrafikas darbi.

Apartamenti ir plaši un gaiši. Visos apartamentos ir iebūvētas virtuves ar elektrisko plīti, mikroviļņu krāsni, elektrisko tējkannu. Divistabu apartamentos ir divi plakanekrāna televizori: viens – guļamistabā, otrs – dzīvojamajā istabā. Ērtajās vannasistabās ir apsildāmas grīdas.

Dabisks apgaismojums un plašums, visas mūsdienu ērtības un personiska attieksme ļauj viesiem pilnvērtīgi izbaudīt ikvienu viesnīcā pavadīto mirkli.

Pēc Otrā pasaules kara un Neiburgu dzimtas īpašumu nacionalizācijas šis 1903. gadā celtais jūgendstila īresnams tika pārvērsts līdz nepazīšanai.

Ēkas otrajā stāvā tika ierīkota “dienesta viesnīca” (numurētas istabas) Rīgā iebraukušām padomju amatpersonām no citiem Latvijas novadiem. Atlikušos dzīvokļus pārveidoja par komunālajiem dzīvokļiem. 13 dzīvokļos tika izmitinātas 22 ģimenes, un šim nolūkam pilnībā tika sagrauts sākotnējais nama plānojums: istabas tika sadalītas ar jaunām šķērssienām, vienas durvju ailas aizbūvētas un ierīkotas citas, virtuves pielāgotas koplietošanas vajadzībām u.tml. Pirmajā stāvā tika ierīkots plašs alus restorāns “Pie Kristapa”, kas kļuva par tipisku sociālistiskās restorānu kultūras paraugu. Iekļūšanu tajā, tāpat kā citos nebūt ne pārpildītajos padomju restorānos, garantēja vai nu kukuļi šveicariem, vai piederība pie padomju nomenklatūras. Ēka iemūžināta ne vien Rīgas arhitektūrai un kultūras pieminekļiem veltītos izdevumos, bet arī padomju kino, jo atbilda priekšstatiem par rietumniecisku vidi, un tika izmantota kā dekorācija ainām, kas risinājās daudzās dažādās Rietumeiropas pilsētās.

20. gadsimta 80. gadu beigas Padomju Savienībā atnesa pārmaiņas. Restorāns “Pie Kristapa” kļuva par vietu, kur bieži pulcējās pazīstami uzņēmējdarbības un nacionālās atmodas veicinātāji.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tika atjaunotas arī pirms Otrā pasaules kara pastāvējušās īpašumtiesības, un būvuzņēmēja Ludviga Neiburga mantinieki atguva viņiem atņemtos īpašumus. Nostiprinājās Latvijā un emigrācijā dzīvojošo ģimenes pēcteču saites, un aptuveni 100 gadus pēc nama uzcelšanas dzima iecere tajā ierīkot restorānu un viesnīcu.

Jau pašos pirmsākumos ēkas īpašniekiem bija skaidrs redzējums par to, kādai jābūt jaunajai viesnīcai – gaišām un plašām telpām, kurās vēsturiskais mantojums un jūgendstila izjūta apvienojumā ar mūsdienīgu dizainu un ērtībām rada privāta mājīguma un miera atmosfēru.

Viesnīcas projektēšanas darbus veica arhitekts Artūrs Lapiņš.

Skiču projekta izstrādē piedalījās Austrālijā dzīvojošais arhitekts un viens no Ludviga Neiburga pēctečiem Andrejs Andersons. Iekštelpu dizainu izstrādāja arhitekte Iveta Cibule.

Restorāns Neiburgs durvis vēra 2009. gada vasarā, bet viesnīca darbu sāka 2010. gada pavasarī.

Viesnīcas ēka glabā atmiņas ne vien par Neiburgu ģimenes vēsturi, bet arī par latviešu nācijas pašapziņas nostiprināšanos un neatkarīgas Latvijas valsts dzimšanu.

19. gadsimta otrajā pusē pēc dzimtbūšanas atcelšanas cariskās Krievijas reģionā, kas vēlāk kļuva par Latviju, sākās pilsētu uzplaukums. Dzimtbūšanas atcelšana veicināja lauku iedzīvotāju pieplūdumu pilsētās. Izglītība kļuva pieejama arī no laukiem nākušiem latviešu bērniem un jauniešiem. Tika celtas jaunas rūpnīcas, būvēti dzīvojamie nami, veidojās jaunas uzņēmīgu pilsētnieku dzimtas.

Šajā laikā no laukiem Rīgā ar siena pārvadāšanai izmantotu laivu pa upi kopā ar māti iebrauca arī Ludvigs Neiburgs (1871–1948).

Apguvis mūrniekmeistara amata prasmi, viņš īsā laikā kļuva par vienu no ievērojamākajiem Rīgas būvniekiem un vienu no pirmajiem latviešu izcelsmes uzņēmējiem.

Tagadējās viesnīcas Neiburgs ēku viņš uzcēla 1903. gadā pēc pazīstamā vācbaltiešu arhitekta Vilhelma Bokslafa (1858–1945) projekta.

Pēc Pirmā pasaules kara un revolūcijas Krievijā, kad daudzviet Eiropā dzima nacionālas valstis, neatkarību ieguva un savas valstis nodibināja arī Krievijas impērijas rietumu teritorijās dzīvojošie latvieši, lietuvieši un igauņi.

Ludvigs Neiburgs aktīvi iesaistījās jaunās Latvijas valsts celtniecībā arī vārda tiešajā nozīmē – viņa uzņēmums gan būvēja valstiski nozīmīgas un sabiedriskām vajadzībām paredzētas celtnes, gan īstenoja privātuzņēmēju ieceres.

Finanšu ministrijas nams Rīgas vecpilsētā, Triju zvaigžņu tornis Rīgas pilī, Brāļu kapu monuments, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca Pārdaugavā, cukurfabrikas Krustpilī, Jelgavā un Liepājā, kā arī savam laikam tehnoloģiski unikālais tilts pār Gauju Siguldā – tā ir tikai daļa no Ludviga Neiburga paveiktā.

Otrais pasaules karš un Latvijas valsts neatkarības zaudēšana iesākto darbu pārtrauca. Ludvigs Neiburgs nomira 1948. gadā savā lauku mājā lielā pieticībā. No pieciem bērniem viens nonāca Sibīrijas nometnēs, viens – izsūtījumā, divi – emigrācijā. Sieva Alma Neiburgs ilgi dzīvoja neziņā par savu bērnu likteni. Ludviga Neiburga īpašumi tika nacionalizēti. Daudzi vidusšķiras un inteliģences pārstāvji bija vai nu izsūtīti, vai emigrējuši, viņu pamestajos dzīvokļos padomju valsts izveidoja komunālos dzīvokļus, kur vienuviet, izmantojot kopīgu virtuvi un vannasistabu, dzīvoja dažkārt pat piecas vai sešas ģimenes.

Ludviga Neiburga īpašumus viņa pēcteči atguva 20. gadsimta 90. gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Īpašumu apsaimniekošanai tika nodibināts uzņēmums “Neiburgu īpašumi”. Gandrīz 100 gadus pēc Vecrīgā uzbūvētā īresnama pabeigšanas viņa mantinieki nolēma ēku pārveidot par viesnīcu, kas tika nosaukta tās cēlāja vārdā.

Vācbaltiešu arhitekta Vilhelma Bokslafa (1858–1945) projektētā ēka ar grezno un 20. gadsimta sākuma modei atbilstošo jūgendstila fasādi netika būvēta viesnīcas vajadzībām – tas bija tipisks 20. gadsimta sākuma dzīvojamais nams. Pirmajā stāvā atradās nelieli veikaliņi, kuros pārdeva visdažādākās ikdienā nepieciešamās preces, sākot ar augļiem un dārzeņiem un beidzot ar petroleju. Augšstāvos bija īres dzīvokļi. Rīgā ir vairāk nekā 800 jūgendstila ēku, taču Neiburgu nams ir viena no retajām un senākajām pie šī stila piederīgajām celtnēm pašā Rīgas vecpilsētas centrā.

Lai gan oficiāli par Rīgas jūgendstila arhitektūras attīstības sākumpunktu tiek uzskatīts 1904. gads, Ludvigs Neiburgs savu namu uzcēla gadu agrāk, un tā fasādē atspoguļojas senākā pilsētā sastopamā jūgendstila estētikas tradīcija, kas iemantojusi galvenokārt no Vācijas importētā jeb vācbaltiešu arhitektu iespaidā tapušā eklektiskā jūgendstila apzīmējumu.

Turpmākajos gados līdz Pirmā pasaules kara sākumam šo stilu pilsētā pakāpeniski nomainīja “perpendikulārais jūgendstils” jeb tā dēvētais “Warenhausstil” un lielā mērā – attiecīgā laika perioda Somijas arhitektūrai radniecīgais nacionālā romantisma jūgendstils.